Saruna ar Agnesi Čakšu, keramiķi, pašnodarbinātu personu

 

Kapēc Tev bija tik būtiski atgriezties Latvijā?

“Doma braukt atpakaļ uz dzimteni bija visu laiku, kamēr atrados ārzemēs. Uzzinot, ka ģimenē pieteicies bērniņš sapratām, ka laiks doties uz dzimteni. Mūsu uzskats bija, ka Latvija ir tīra, nesamākslota un daudz piemērotāka bērna audzināšanai. Patiesi vēlējāmies, lai bērns runātu latviešu valodā kā arī, lai pazītu Latvijas kultūru. Man pašai arī bija vēlēšanās iemācīties vairāk latviešu tradicionālos amatus, lai vēlāk varētu arodu iemācīt bērnam un arods neizzūd.”

 

Kas bija lielākais izaicinājums, kad atgriezies Latvijā un uzsāki darbu pie savas nodarbošanās meklēšanas un attīstīšanas?

“Atgriežoties mums bija jāmācās atkal dzīvot Latvijā, jo daudz kas bija mainījies – likumdošana, cilvēku attieksme, dzīves apstākļi. Bija jāpielāgojas.”

 

Ko ieteiktu darba devējiem, kuri vēl nav spēruši drosmīgo soli un kļuvuši atvērti dažādībai, tajā skaitā izskatījuši iespēju pieņemt darbā cilvēku, kurš atgriezies Latvijā pēc ilgākas prombūtnes?

“Katrā ziņā darba devējiem ieteiktu neskatīt vīru pēc cepures. Pati esmu strādājusi ārzemēs kā mašīnas un komandas vadītāja un atnākot jaunam darbiniekam, kurš izskatās galīgi nepiemērots darba vietai, videi nebūt nenozīmēja, ka šis cilvēks nespēja izdarīt uzdoto. Citreiz pat neuzzināsi, cik liels potenciāls cilvēkā mīt, kamēr nedosi viņam iespēju to parādīt. Ārzemēs cilvēki strādā visādus darbus, kuru laikā viņi apgūst dažādas iemaņas un nav nepieciešams diploms, lai strādātu par noliktavas pārzini vai viesnīcas apkopēju. Ja šis darbs jau ir kaut kur darīts, tas nozīmē, ka cilvēks ir lietas kursā kas un kā darāms. Uzskatu, ja darba devējam vajag lai visiem uzņēmuma būtu diplomi, tad darbiniekiem nepieciešams dot iespēju papildus darbam arī mācīties!”

 

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, bet vēl nav saņēmušies to izdarīt?

“Domājot par atgriešanos, katrā ziņā – pārdomā to desmitkārt, bet atgriezies! Dzimteni nekas nevar aizstāt. Un piederības sajūtu nekad nespēsiet remdēt, ja nebūsiet tur, kur tikāt audzis.”