Saruna ar Jāni Ozolu, WEB un video izstrādātājs

 

Zinot Tavu dzīves stāstu, es saprotu, ka ir jābūt lielam gribasspēkam, pirmkārt, lai mainītu dzīvi, bet arī lielai drosmei, kad tas noticis, par savu “neveiksmīgo” dzīves posmu stāstīt citiem. Kāpēc Tev ir būtiski par to stāstīt citiem?

“Paldies. Vēlos iedvesmot mainīties, jo gribasspēks man ilgi nebija. Jau kopš 8 gadu vecuma izvēlējos vieglāko ceļu… Nonākot internātpamatskolā, savu mierinājumu atradu kompānijā, kur sāku pīpēt, lai būtu pieņemts.  Atceros, ka vēlme mainīt savu dzīvi nobrieda pusaudža gados, kad regulāri lietoju alkoholu un nonācu problēmās, bet tajā pašā laikā bija vieglāk apreibināties un nedomāt. Sākumā dzerot, bet pēc kāda laika jau lietojot amfetamīnu, kas noveda pie tā, ka problēmas palika tikai lielākas. Mani arī nomāca domas par pašnāvību, kas, kā tagad zinu, ir problēma Latvijā, īpaši jauniešiem. Patiess gribasspēks parādījās tikai tad, kad aizgāju uz draudzi. Tur es pirmo reizi raudot lūdzu piedošanu Dievam. Atzinu savu nespēku, no sirds nožēloju, izraudājos un sapratu, kas ar mani notiek iekšēji.  Pēc tam manī vairs nebija tik liela rūgtuma, nepiedošanas un dusmu, kas  nāca ārā tieši alkohola reibumā. Pēc atzīšanās un nožēlošanas viss uzlabojās – attiecības ar tēti un ģimeni kopumā. Strauji uzlabojās arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Tagad man ir būtiski par to stāstīt, jo es jūtu līdzi tiem jauniešiem, kuriem ir līdzīgas situācijas.”

 

Kas bija lielākais izaicinājums, kad nolēmi, ka esi gatavs mainīt savu attieksmi pret dzīvi, atteikties no apreibinošām vielām, jo tas jau nav tikai gribu/negribu jautājums, tā tomēr ir atkarība?

“Katrā ziņā tā bija atkarība, protams, vairāk psiholoģiska ne fiziska. Es sāku pīpēt pirmajā klasītē tieši no vientulības sajūtas un kompānijas iespaidā. Internātpamatskolā radās arī citas traumas un jau tad sāku bēgt no kauna, bailēm un vainas apziņas. Likās, ka jutos labāk, ja lietoju kādas apreibinošās vielas… protams, tas bija pašapmāns.
Lielākais izaicinājums bija atmest savu augstprātību un lūgt palīdzību, atzīstot, ka esmu vājš. Tikai tad pamazām atkrita viena atkarība pēc otras. Mainījos pats, mainīju dzīvesvietu, parādījās jauni draugi un, līdz ar to mainījās notikumi ap mani. Daudz, daudz skaistāki un priecīgāki notikumi.”

 

Kas ir tās lietas, kuras Tu proti labāk par citiem un kāds bija Tavs ceļš, lai atpazītu un saprastu, kas ir Tavi talanti, prasmes?

“Manī nav pārliecības, ka daru labāk par citiem, bet ir dažas lietas, kas man patiesi patīk un padodas. Jau no bērnības interesējos par datoriem, kā arī aizrāva visas jaunās tehnoloģijas. Daudz laika esmu veltījis pašizglītošanās un pašmācības procesiem. Pēdējo 5 gadu laikā esmu iemācījies izveidot interneta vietnes, apstrādāt bildes, izveidot videoklipus un publicēt reklāmas internetā. Tā ir ikdienas iztikas pelnīšana un mana interneta vietne parāda arī manus darbus: www.ozolsjanis.com Tomēr otra un, patiesībā pat sirdslieta, ir  dalīšanās ar savu dzīves stāstu, dodoties uz skolām un dažādiem pasākumiem, iedvesmojot citus cilvēkus. Darbs ar bērniem un jauniešiem sagādā vislielāko prieku. Tas man padodas, jo ir empātija un ir prieks, ja varu kādu iedrošināt mainīties uz labu.”

 

Ko ieteiktu darba devējiem, kuri vēl nav spēruši drosmīgo soli un kļuvuši atvērti dažādībai, tajā skaitā izskatījuši iespēju pieņemt darbā jauniešus bez pieredzes un iespējams tādus, kuri reiz ir “paklupuši”?

“Jā, šis ir tik nozīmīgi! Par mani skolā nereti teica, ka no šī puikas jau nekas labs nesanāks. It kā jau pamatoti, jo es bieži lamājos, meloju, zagu un kāvos. Tieši 18 gadu vecumā man piesprieda 5 gadi nosacīto cietumsodu. Es tiešām gandrīz īstenoju to, ko par mani teica. Tomēr bija cilvēki, kuri teica, ka es varētu saņemties un izdarīt daudz laba savā dzīvē. Paldies Dievam es tam noticēju!  Tāpēc, pavisam noteikti, darba devējiem iesaku skatīties uz šādiem cilvēkiem ar sapratni, zinot, ka apakšā ir kāda liela sāpe, kuru var atrisināt tieši ar pieņemšanu, mīlestību un iespējas došanu! Tā vienlaicīgi ir iespēja arī pašam darba devējam iegūt sev uzticamu un patiesi vērtīgu darbinieku.”