Dace Bobrova, SIA “Cleaning Lady” dibinātāja

Sociālā uzņemējdarbība Latvijā jauns un daudziem vēl neizprotams uzņēmējdarbības veids, bet kurā dažādība un tās vadiba  ir viens no pamatelementiem. Kas bija  galvenais dzinulis, lai izveidotu sociālo uzņēmumu un strādātu ar cilvēkiem, kuriem, visticamāk darba iespējas nav tik vienkārši atrast?

“Cleaning Lady” stāsts dzima 2017. gadā , kad vēl pati strādāju Ventspils Piejūras kempingā par apkopēju. Tā laika vadība, atzinīgi novērtējot manu darbu, uzticēja man sagatavot darbam Piejūras kempingā gan vasarās strādājošos jauniešus, gan probācijas dienesta klientus. Zinot to, ka tautā viņus parasti sauc par “sodītajiem”, komunikācijā, es centos mazināt šo “sodītā” sajūtu. Ik rītu ar viņiem sasveicinājos un izturējos pret viņiem tāpat kā pret ikvienu citu cilvēku. Šie cilvēki to ātri pamanīja un novērtēja. Darbā ar jauniešiem, svarīgi nepārtraukti sev atgādināt, ka viņi vēl nav profesionāļi, viņi tikai mācās – gūst pieredzi. Tādēļ viņi vairāk jāpamāca, jāuzslavē par to, kas izdevies. mēs ikviens vēlamies būt novērtēti, pamanīti un pieņemti.

Radot savu uzņēmumu es jau skaidri zināju, ka vēlos radīt darba vietas cilvēkiem, kuriem ikdienā atrast darbu nav tik viegli, piemēram, cilvēkiem ar nepilnu izglītību, ilgstošajiem bezdarbniekiem, romiem, un iespējams arī cilvēkiem, kas atbrīvoti no ieslodzījuma un sirgst ar dažādām atkarībām. Galvenais, lai šie cilvēki paši vēlas strādāt. Sākot piedāvāt savus pakalpojumus, pamanīju, ka pirmie, kas vēlējās šos pakalpojumus izmantot, bija seniori un cilvēki ar kustību traucējumiem.

Tad dzima doma izveidot “Labo darbu darbnīcu – Bridge”, kurā arī iesaistot darbiniekus no dažādām grupām, varam sniegt nemateriālu palīdzību šiem cilvēkiem. Mani pārsteidza cik ātri šie “dažādie” atsaucās. Starp tiem bija gan skolotāji, kuri bija gatavi palīdzēt skolniekiem mācību apguvē, gan datormeistars riteņkrēslā, gan jaunieši, kuri piedāvāja izvest pastaigā mājas mīluļus, gan ārzemju latvieši, kuri vēlējās uzņemties rūpes par Ventspils senioriem, piegādājot pārtiku vai vienkārši aprunāties. Kāds romu vīrietis palīdzēja krāmēt malku, savukārt, vīrietis ar atkarību ar lielu degsmi palīdzēja senioriem uzrušināt dārzus. Šie cilvēki bija gan atzīti, gan novērtēti, jo pateicība plūda no visām pusēm. Arī no manis! Man patika, ka šī izveidotā komanda varēja rotēt un viens otru aizstāt. Ja kāds no cilvēkiem atrada sev algotu un patstāvīgu darbu, tā vietā atnāca kāds cits. Līdzīgi ir arī ar “Cleaning Lady” – pakalpojumus sniedz, gan jaunieši, gan cilvēki ar nepilnu izglītību, gan ilgstoši bezdarbnieki. Arī katrs klients ir ar savu stāstu. Jā apkopējas darbs it kā ir tas mazākais ko vari sniegt, bet pamēģiniet iztikt bez uzkopšanas personāla. Un tad atskārstam, ka tas nav nemaz tik nesvarīgs darbs. Tas gāž lielu vezumu!

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlās kļūt par darba ņēmējiem, varbūt pat darba devējiem bet, iespējams savu, it kā trūkumu pēc, nav spēruši šo drosmīgo soli. Kā rīkoties, kā kļūt nodarbinātiem un noderīgiem darba vidē?

Jebkuram, kurš uzsāk savu ideju “atdzīvināt”, ir svarīgi vispirms atrast atbildi uz jautājumu, kam es vēlos palīdzēt ar savu produktu vai pakalpojumu. Jo ja vēlme būs palīdzēt vai atbalstīt, tad tur būs klāt arī sirds un enerģija. Tas ceļš būs svetīts, būs prieks par katru sasniegumu, bet no katras krīzes vēlēsies ko mācīties. Ar to jau arī atšķiras vadītājs (biznesa idejas autors) no darbinieka. Domāju, ka vadītājiem biežāk vajadzētu stāstīt saviem darbiniekiem savu uzņēmuma vai radītā produkta stāstu, jo tas palīdz labāk saprast gan redzējumu, gan mērķi. Šie stāsti “aizdedzina” komandu, un palīdz ilgāk noturēt uzņēmuma “pievienoto vērtību”. Ja darbinieki nezin stāstu, darbs paliek mehānisks, sāk trūkt saikne starp uzņēmumu un darbinieku.