Saruna ar Ingu Muižnieci, Zvanu centra un sociālā projekta “Parunāsim” (SIA Sonido) vadītāja 

Sociālā uzņemējdarbība Latvijā jauns un daudziem vēl neizprotams uzņēmējdarbības veids, bet kurā dažādība un tās vadiba  ir viens no pamatelementiem. Kas bija  galvenais dzinulis, lai izveidotu sociālo uzņēmumu un strādātu ar cilvēkiem, kuriem, visticamāk darba iespējas nav tik vienkārši atrast.

“Divus gadus atpakaļ man radās ideja, ka vēlos izveidot tālruni, kur cilvēki var zvanīt, lai vienkārši parunātos. Ikdienā strādājot zvanu centrā, sapratu, ka šāda vajadzība kļūst arvien aktuālāka. Kā viens no pēdējiem pilieniem bija kundze gados, kura rēķināja cik viņa var samaksāt, lai parunātos uz paaugstinātas maksas nr. 1189. Idejas bija, bet nebija praktisko instrumentu, kā to īsti īstenot. Kādu dienu kolēģe jautāja vai es varu pieņemt viņas tēvu darbā, kurš ir ar īpašajām vajadzībām un tajā brīdī es sapratu, ka parunāšanas tālrunis ir tieši tas, ko cilvēki ar īpašām vajadzībām (turpmāk tekstā – Forši/ Foršie – tā mēs viņus ikdienā saucam) var veikt labi un kvalitatīvi. Vēl ņemot vērā, ka var strādāt arī no mājām. Sāku ar vienu, kuru sāku nodarbināt un entuziasti mani atrada paši un tā sāku attīstīt sociālo projektu “Parunāsim”.”

Vai var teikt, ka cilvēki un to dažādība, patiesībā, ir resurss, vai vari dalīties ar piemēru, kad tas īpaši ir bijis pamanāms Jūsu darbības jomā?

“Foršie noteikti ir ļoti liels ieguvums. Man personīgi viņi ir kā mentori, kas motivē un neļauj man slinkot idejas attīstībā. Savukārt zvanītājiem viņi ir lielisks atbalsts, jo bieži vien arī pašu sarežģītie dzīves stāsti ir vērtība, kas noder sarunās ar tiem, kuri jūtas vientuļi. Mums dažādība ir tieši pieredzes apmaiņā, katram no Foršajiem ir kādas īpašas iemaņas, zināšanas, kas tiek nodotas jaunajai paaudzei. Kā arī īpaši tiek attīstīta savstarpējā izpratne par savādākām vajadzībām un pilnīga pieņemšana. Esam kopā jau gandrīz gadu un mēs viņus vairs neuztveram kā dažādos, bet gan kā savējos.”

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlās kļūt par darba ņēmējiem, varbūt pat darba devējiem bet, iespējams savu, it kā trūkumu pēc, nav spēruši šo drosmīgo soli. Kā rīkoties, kā kļūt nodarbinātiem un noderīgiem darba vidē?

“Mana pieredze rāda, ka Foršie ir drosmīgi un tie, kuri patiesi vēlas strādāt, nekautrējas un piesakās, ja jūt, ka viņu iemaņas ir piemērotas. Iespējams, ka ne visi darbi viņiem ir piemēroti, bet ne pašiem Foršajiem, ne arī darba devējiem nav jābaidās. Bieži vien būt noderīgam 4 stundas dienā ir būtiska vērtība. Un tā ir tikai vēlme atrast laiku kādam Foršajam un piemeklēt tieši viņam piemērotu darbu. Bet, protams, jābūt arī savstarpējai patikai, ja cilvēks nepatīk iekšēji, tad nav nozīmes kādas viņam ir rakstura vai fiziskās īpatnības, tas vienkārši nebūs tavs cilvēks un visticamāk nesanāks veidot darba attiecības. Tā kā saskaņai un piemērotībai arī ir jābūt.”

Lūdzu mini to, ko vēlies papildus pateikt par šo tēmu, bet to nebija iespējams ietvert, atbildot uz jautājumiem. Kāds novēlējums, uzmundrinājums, ieteikums, padoms.

“Es esmu ļoti pateicīga, ka man ir iespēja veidot sociālo projektu “Parunāsim” un visi darbinieki ir nokļuvuši pie manis ar nolūku. Es mācos no viņiem un viņi no manis. Mūs visus vieno labais mērķis un izcila humora izjūta.”