NEREDZĪGS REDZĪGAM CEĻU RĀDA

Artūrs Līvmanis, nodarbošanās: Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas students un sertificēts Liepājas pilsētas gids jau 5 gadus.

Kā Tu un Starptautiskā Kosmetoloģijas koledža nonācāt līdz sadarbībai?

Mēs bijām vienās no „Skatu Punkti: Cieņa!” apmācībām Madonas pusē, kur tiku uzaicināts kā viesis diskusijā “Dažādība tuvplānā”. Es dalījos ar savu dzīves stāstu. Pēc apmācībām, neformālajā tikšanās reizē iepazinos ar meiteni vārdā Elizabete. Elizabete pārstāvēja Starptautisko Kosmetoloģijas koledžu un aizrautīgi stāstīja par koledžas apmācību programmām. Viena no programmām bija ārstnieciskā masāža, kas mani īpaši ieinteresēja. Viss, ko Elizabete man stāstīja par studijām bija aizraujoši. Tieši nesen biju aizdomājies, ka vēlos dzīvē apgūt kaut ko jaunu un ziņa par studijām nāca tieši laikā. Pateicoties cilvēkiem man līdzās un viņu atbalstam šogad janvārī uzsāku studijas šajā koledžā. Esmu veiksmīgi nokārtojis pirmos eksāmenus un plānoju ar lielu motivāciju turpināt studijas nākamajā posmā.

Kāpēc Tev bija tik būtiski turpināt studēt?

Domāju, ka apgūstot profesiju es varēšu palīdzēt cilvēkiem daudz vairāk, nekā strādājot par gidu Liepājā. Kaut gan esmu strādājis skolā un ekskursijas pa Liepāju ir tiešām interesantas, jo tas dod man iespēju cilvēkiem parādīt pilsētu citādāk, esmu pārliecināts, ka mums katram vajag pilnveidoties, mācīties, attīstīties un darīt to, kas pašam patīk. Un cilvēki būs daudz laimīgāki. Man tas ir svarīgi. Man patīk darīt cilvēkus laimīgus un šis solis, uzsākot studijas, ļaus arī citiem pamanīt, ka cilvēki ar redzes traucējumiem nav tikai mājās sēdētāji un tādi, kas pieprasa pabalstus vai liekēži. Mēs varam darīt daudz labu un vērtīgu!

Kas bija lielākais izaicinājums, kad uzsāki studijas, kas un kā Tevi atbalstīja?

Lielākais izaicinājums pilnīgi neredzīga cilvēkam ir nokļūšana līdz Rīgai, jo studijas notiek katru nedēļu brīvdienās. Koledžas personāls mani atbalstīja – sākot ar iespēju studēt līdz iespējai palikt nakšņot dienesta viesnīcā. Otrs izaicinājums, mani kursabiedri un koledžas pasniedzēji. Biju sākumā satraukts, vai mums izveidosies labs kontakts. Šobrīd mums ir kolosāli labas attiecības, un mācību process ir pozitīvs. Starptautiskā Kosmetoloģijas Koledža ir izcila skola, man patīk, ka mēs varam visu sarunāt un jūtu atbalstu no visiem koledžas darbiniekiem. Mums katram manu studiju uzsākšana ir izaicinājums. Esmu patiesi pateicīgs visai Kosmetoloģijas koledžas komandai, bet īpaši Marikai Ģedertei, kura finansē manu studiju maksu, Ingūnai Kaļķei, kura domā, kā atbalstīt mācībspēkus, lai labāk palīdzētu man un domā par koledžas telpu piemērošanu, Elizabetei Lībietei, kura ir labs atbalsts ikdienā, Līgai Funkai, kura ir mans asistents semināru laikā un protams, Rasmai Pīpiķei, kas šo visu “ievārīja” un atbalsta mani, meklējot grāmatas pa visu Latviju, turot rūpi par manu veselību un ir vienkārši draugs un atbalsts grūtā brīdī. Mums ir vienošanās – es pabeigšu koledžu, viņa mācās franču valodu, domāju, ka tas ir godīgs “darījums”.

Ko Tu ieteiktu darba devējiem, kuri vēl nav spēruši drosmīgo soli un kļuvuši atvērti dažādībai, pieņemt darbā cilvēku no dažādām sociālām grupām?

Ieteiktu visiem darba devējiem aizbraukt uz mācībām par dažādības vadību un pievērst uzmanību dažādības tēmai, jo šī tēma ir aktuāla un būs arvien aktuālāka arī nākotnē. Kas to lai zina, varbūt, pieņemot darbā cilvēkus ar dažādām vajadzībām, šeit es domāju, cilvēkus, kuri kādu iemeslu dēļ lietas “dara savādāk”, ne kā visi, tieši palīdzēs kļūt patiesi veiksmīgam savā jomā. Mēs esam tādi paši cilvēki, kā visi pārējie. Mēs varam darīt tādus pašus darbus kā citi un, nereti, pat labāk, un rūpīgāk. Šobrīd arī mani draugi no dažādām sociālajām grupām ir darba attiecībās. Savus pienākumus dara rūpīgi un darba devēji līdz ar to ir atvērti un saprotoši. Pret viņiem izturas ļoti labi. Protams, ka sadarbība ir atkarīga no katra cilvēka, cik aktīvs un uzņēmīgs cilvēks ir. Izvēle vienmēr ir – sēdēt mājās, vai iet un darīt. Novēlu darba devējiem drosmi – dot mums iespēju un es ticu, ka viss izdosies.

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas atbalstīt neredzīgus cilvēkus, bet vēl nav saņēmušies to izdarīt?

Noteikti apmeklēt neredzīgo biedrības, jo tur vienmēr ir atsaucīgi, atvērti un profesionāli cilvēki. Var apmeklēt tik dažādas apmācības un seminārus par šo tēmu un paplašināt redzes loku. Iesaku atbraukt pie manis ciemos uz Liepāju. Es parādīšu, ka neredzīgs cilvēks var darīt visu!

Sagatavoja: Rasma Pīpiķe un Līga Funka

 

 

IKVIENS IR PELNĪJIS IESPĒJU!

Jānis Ozols, nodarbošanās: WEB izstrāde, video izveide, mārketings, reklāma, darbs ar jauniešiem

 

Zinot Tavu dzīves stāstu, es saprotu, ka ir jābūt lielam gribasspēkam, pirmkārt, lai mainītu dzīvi, bet arī lielai drosmei, kad tas noticis, par savu “neveiksmīgo” dzīves posmu stāstīt citiem. Kāpēc Tev ir būtiski par to stāstīt citiem?

Paldies. Vēlos iedvesmot mainīties, jo gribasspēks man ilgi nebija. Jau kopš 8 gadu vecuma izvēlējos vieglāko ceļu… Nonākot internātpamatskolā, savu mierinājumu atradu kompānijā, kur sāku pīpēt, lai būtu pieņemts.  Atceros, ka vēlme mainīt savu dzīvi nobrieda pusaudža gados, kad regulāri lietoju alkoholu un nonācu problēmās, bet tajā pašā laikā bija vieglāk apreibināties un nedomāt. Sākumā dzerot, bet pēc kāda laika jau lietojot amfetamīnu, kas noveda pie tā, ka problēmas palika tikai lielākas. Mani arī nomāca domas par pašnāvību, kas, kā tagad zinu, ir problēma Latvijā, īpaši jauniešiem. Patiess gribasspēks parādījās tikai tad, kad aizgāju uz draudzi. Tur es pirmo reizi raudot lūdzu piedošanu Dievam. Atzinu savu nespēku, no sirds nožēloju, izraudājos un sapratu, kas ar mani notiek iekšēji.  Pēc tam manī vairs nebija tik liela rūgtuma, nepiedošanas un dusmu, kas  nāca ārā tieši alkohola reibumā. Pēc atzīšanās un nožēlošanas viss uzlabojās – attiecības ar tēti un ģimeni kopumā. Strauji uzlabojās arī attiecības ar citiem cilvēkiem. Tagad man ir būtiski par to stāstīt, jo es jūtu līdzi tiem jauniešiem, kuriem ir līdzīgas situācijas. 

 

Kas bija lielākais izaicinājums, kad nolēmi, ka esi gatavs mainīt savu attieksmi pret dzīvi, atteikties no apreibinošām vielām, jo tas jau nav tikai gribu/negribu jautājums, tā tomēr ir atkarība?

Katrā ziņā tā bija atkarība, protams, vairāk psiholoģiska ne fiziska. Es sāku pīpēt pirmajā klasītē tieši no vientulības sajūtas un kompānijas iespaidā. Internātpamatskolā radās arī citas traumas un jau tad sāku bēgt no kauna, bailēm un vainas apziņas. Likās, ka jutos labāk, ja lietoju kādas apreibinošās vielas… protams, tas bija pašapmāns.
Lielākais izaicinājums bija atmest savu augstprātību un lūgt palīdzību, atzīstot, ka esmu vājš. Tikai tad pamazām atkrita viena atkarība pēc otras. Mainījos pats, mainīju dzīvesvietu, parādījās jauni draugi un, līdz ar to mainījās notikumi ap mani. Daudz, daudz skaistāki un priecīgāki notikumi.

 

Kas ir tās lietas, kuras Tu proti labāk par citiem un kāds bija Tavs ceļš, lai atpazītu un saprastu, kas ir Tavi talanti, prasmes?

Manī nav pārliecības, ka daru labāk par citiem, bet ir dažas lietas, kas man patiesi patīk un padodas. Jau no bērnības interesējos par datoriem, kā arī aizrāva visas jaunās tehnoloģijas. Daudz laika esmu veltījis pašizglītošanās un pašmācības procesiem. Pēdējo 5 gadu laikā esmu iemācījies izveidot interneta vietnes, apstrādāt bildes, izveidot videoklipus un publicēt reklāmas internetā. Tā ir ikdienas iztikas pelnīšana un mana interneta vietne parāda arī manus darbus: www.ozolsjanis.com Tomēr otra un, patiesībā pat sirdslieta, ir  dalīšanās ar savu dzīves stāstu, dodoties uz skolām un dažādiem pasākumiem, iedvesmojot citus cilvēkus. Darbs ar bērniem un jauniešiem sagādā vislielāko prieku. Tas man padodas, jo ir empātija un ir prieks, ja varu kādu iedrošināt mainīties uz labu.

 

Ko ieteiktu darba devējiem, kuri vēl nav spēruši drosmīgo soli un kļuvuši atvērti dažādībai, tajā skaitā izskatījuši iespēju pieņemt darbā jauniešus bez pieredzes un iespējams tādus, kuri reiz ir “paklupuši”?

Jā, šis ir tik nozīmīgi! Par mani skolā nereti teica, ka no šī puikas jau nekas labs nesanāks. It kā jau pamatoti, jo es bieži lamājos, meloju, zagu un kāvos. Tieši 18 gadu vecumā man piesprieda 5 gadi nosacīto cietumsodu. Es tiešām gandrīz īstenoju to, ko par mani teica. Tomēr bija cilvēki, kuri teica, ka es varētu saņemties un izdarīt daudz laba savā dzīvē. Paldies Dievam es tam noticēju!  Tāpēc, pavisam noteikti, darba devējiem iesaku skatīties uz šādiem cilvēkiem ar sapratni, zinot, ka apakšā ir kāda liela sāpe, kuru var atrisināt tieši ar pieņemšanu, mīlestību un iespējas došanu! Tā vienlaicīgi ir iespēja arī pašam darba devējam iegūt sev uzticamu un patiesi vērtīgu darbinieku.

Sagatavoja: Rasma Pīpiķe

 

 

INTERVIJA AR AGNESI ČAKŠU

Agnese Čakša, keramiķe, pašnodarbināta persona

Kapēc Tev bija tik būtiski atgriezties Latvijā?

Doma braukt atpakaļ uz dzimteni bija visu laiku, kamēr atrados ārzemēs. Uzzinot, ka ģimenē pieteicies bērniņš sapratām, ka laiks doties uz dzimteni. Mūsu uzskats bija, ka Latvija ir tīra, nesamākslota un daudz piemērotāka bērna audzināšanai. Patiesi vēlējāmies, lai bērns runātu latviešu valodā kā arī, lai pazītu Latvijas kultūru. Man pašai arī bija vēlēšanās iemācīties vairāk latviešu tradicionālos amatus, lai vēlāk varētu arodu iemācīt bērnam un arods neizzūd.

 

Kas bija lielākais izaicinājums, kad atgriezies Latvijā un uzsāki darbu pie savas nodarbošanās meklēšanas un attīstīšanas?

Atgriežoties mums bija jāmācās atkal dzīvot Latvijā, jo daudz kas bija mainījies – likumdošana, cilvēku attieksme, dzīves apstākļi. Bija jāpielāgojas.

 

Ko ieteiktu darba devējiem, kuri vēl nav spēruši drosmīgo soli un kļuvuši atvērti dažādībai, tajā skaitā izskatījuši iespēju pieņemt darbā cilvēku, kurš atgriezies Latvijā pēc ilgākas prombūtnes?

Katrā ziņā darba devējiem ieteiktu neskatīt vīru pēc cepures. Pati esmu strādājusi ārzemēs kā mašīnas un komandas vadītāja un atnākot jaunam darbiniekam, kurš izskatās galīgi nepiemērots darba vietai, videi nebūt nenozīmēja, ka šis cilvēks nespēja izdarīt uzdoto. Citreiz pat neuzzināsi, cik liels potenciāls cilvēkā mīt, kamēr nedosi viņam iespēju to parādīt. Ārzemēs cilvēki strādā visādus darbus, kuru laikā viņi apgūst dažādas iemaņas un nav nepieciešams diploms, lai strādātu par noliktavas pārzini vai viesnīcas apkopēju. Ja šis darbs jau ir kaut kur darīts, tas nozīmē, ka cilvēks ir lietas kursā kas un kā darāms. Uzskatu, ja darba devējam vajag lai visiem uzņēmuma būtu diplomi, tad darbiniekiem nepieciešams dot iespēju papildus darbam arī mācīties!

 

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, bet vēl nav saņēmušies to izdarīt?

Domājot par atgriešanos, katrā ziņā – pārdomā to desmitkārt, bet atgriezies! Dzimteni nekas nevar aizstāt. Un piederības sajūtu nekad nespēsiet remdēt, ja nebūsiet tur, kur tikāt audzis.

 

---