Zinot, kas šobrīd notiek pasaulē, kādam var šķist jocīgi runāt par šķēršļiem savā dzīvē. Dzīve ratiņkrēslā kopš dzimšanas, nepieciešamība pēc asistenta palīdzības un progresējoša slimība, kas saistīta ar muskuļu atmiršanu padara dzīvi grūtāku, liek daudz plānot, neko neuztvert kā pašsaprotamu, tomēr tas viss liekas mazsvarīgi, skatoties uz karu Ukrainā. Jo te ir līdzās cilvēki, ar kuriem šķēršļi tiek pārvarēti, un es varu dzīvot krāsainu dzīvi. Neskatoties uz to, jāatzīst, ka cilvēki ar invaliditāti nereti saskaras ar sabiedrībā valdošiem stereotipiem, diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi.
Viena no būtiskām problēmām ir birokrātija. Visa sistēma mūsu valstī ir būvēta tā, ka cilvēkiem ar invaliditāti sevi nepārtraukti ir jāpierāda, lai varētu dzīvot kaut nedaudz labāk. Pieredze rāda, ka tieši no valsts iestādēm un to darbiniekiem ir jūtama lielākā diskriminācija, lai arī tīri teorētiski būtu jānotiek pilnīgi pretēji – atbalstot un palīdzot. Diemžēl dažādas situācijas manas dzīves laikā parāda, ka indivīds neinteresē un ka sistēma nav par cilvēkiem, bet dažādiem klasifikācijas numuriem, kuros ir jāiekļaujas. Realitātē situācija ir skaista tikai uz papīra, bet dzīvē sistēmai pietrūkst lielākas uzraudzības, iesaistītā personāla un iestāžu vadītāju sociāli-komunikatīvo prasmju un emocionālās inteliģences līmeņa novērtēšana, izglītošana un 21. gadsimtam atbilstošu tendenču pārzināšana un integrēšana darbā.
Liela daļa sabiedrības joprojām grib ielikt invaliditāti rāmjos, ierobežojot ne tikai fiziskās, bet lielā mērā arī personīgās un profesionālās iespējas. Piemēram, kāpēc kādam būtu jāapgūst grāmatvedība vai programmēšana tikai tāpēc, ka tas būs darbs pie datora, un cilvēkam ratiņkrēslā tas būtu ļoti piemēroti? Bet, ja viņš ir aktīvs cilvēks ar citu aicinājumu?! Un te veidojas stereotipi, kuri tādejādi tiek veicināti sabiedrībā. Piemēram, novecojuši uzskati par to, ka cilvēks ar invaliditāti ir jāizolē, viņš ir ģimenes kauns, viņš nav vērtīgs sabiedrībā, viņš noteikti ir nabadziņš, kuram neprasot jādod nauda, vai ka invaliditāte automātiski nozīmē garīga rakstura traucējumus. Diemžēl cilvēkiem ar invaliditāti jau no bērnības jāiemācās būt pašpietiekamiem un spējīgiem distancēties no sabiedrības spiediena vai stereotipiskiem pieņēmumiem.
Savā dzīvē esmu sapratusi un pieredzējusi to, ka paļauties uz citiem vai cerēt uz kaut ko nav jēgas, viss ir pašas rokās. Vislielākās bažas rada domas par to, ja kaut kas atgadīsies ar tuvākajiem cilvēkiem, kuri palīdz dzīvot, nevis eksistēt. Valsts atbalsts un invaliditātes pensija paredz tikai eksistēšanu, tāpēc tagad katra diena tiek veltīta darbam, pašas izveidotajam pastkaršu un papīra/dizaina lietu zīmolam “Typical Latvian”, lai nodrošinātu materiālo labklājību un izvairītos no sliktākā savas dzīves scenārija. Diemžēl jāatzīst, ka nauda ir brīvība, ar naudu var iegādāties kvalitatīvu aprūpi cilvēcīgos apstākļos. Dzīve ir sajūtas, emocijas, saturīgas sarunas ar interesantiem cilvēkiem, darbs, kas piepilda, sapucēšanās. Dzīve ir visas mazās lietas, kas rada atmiņas un laimi sirdī.
Lai veicinātu sabiedrības attieksmes maiņu un cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu, ir būtiski stāstīt par savām vērtībām, runāt par to, kāds cilvēks esi, ka esi tāds pats kā citi – ar sapņiem un mērķiem, domām un emocijām, jūtām un vērtībām, tikai ar mazliet vairāk šķēršļiem, kurus jāpārvar, lai kaut ko pieredzētu (ceļotu, apmeklētu kultūrvietas un pasākumus, atpūstos). Caur savu piemēru dalos ar pieredzi, paužu savu nostāju, vadu pasākumus un ar “Typical Latvian” palīdzību visdrīzāk esmu mainījusi kādu cilvēku uzskatus un iesakņojušos stereotipus. Jāatzīst, ka daļa sabiedrības ir kļuvusi pieņemošāka, taču vēl lielākai daļai ir, kur augt.
Jo vairāk cilvēki ar invaliditāti kļūs par sabiedrības daļu, jo lielāka izpratne sabiedrībā veidosies. Taču, lai kļūtu par sabiedrības daļu, šobrīd ir daudz fizisku šķēršļu, piemēram, uzbrauktuves bieži ir neatbilstošas, ieejas nav izmantojamas vai drošas, pārvietošanās iespējas pat tikko renovētos uzņēmumos ir sarežģītas. Tāpēc nenovērtējams ir apvienības “Apeirons” darbs, kuri caur lomu spēlēm atgādina uzņēmējiem, ka pieejama vide nav kaprīze, bet gan ikdienas vajadzība ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī māmiņām ar bērnu ratiņiem, veciem cilvēkiem.
Viens ir vides pieejamība, cits jautājums ir iekļaušana sabiedrībā, piemēram, dažādiem bērniem augt un mācīties kopā, pierast pie atšķirīgā, atrast kopīgo un vienojošo. Tāpēc šeit ir liels darbs tieši ar pieaugušajiem, šo bērnu vecākiem, kuri bieži savus uzskatus balsta uz novecojušām vērtībām un nodod šo attieksmi bērniem. Piemēram, es visas vasaras bērnībā pavadīju kopā ar bērniem bez veselības problēmām, visu darījām kopā un tas, ka es biju ratiņkrēslā, nebija šķērslis.
Ko es ieteiktu apkārtējiem, lai nekad nedara vai nerīkojas, uzzinot par cilvēka invaliditāti? Divas pavisam pašsaprotamas lietas. Pirmkārt, nekad nedari otram to, ko negribētu, lai nodara tev. Nesaki to, ko negribētu dzirdēt attiecinām uz sevi. Otrkārt, nekad nežēlo, neej klāt cilvēkam un nedod naudu, ja tev neprasa. Cilvēks ar invaliditāti nav vienādības zīme ar ubagu vai bomzi.
Mēs visi esam cilvēki. Mēs visi esam dažādi cilvēki. Tāpēc visus nevajag mērīt pēc vienas mērauklas, jo ikviens cilvēks, ar invaliditāti vai bez, ir unikāls savā dzīves uztverē, interešu jomās, raksturā un pasaules redzējumā. Ir jārunā, jāuzsāk sarunas, jāattīsta empātija. Iespējams, prātā ir jāpatur doma, ka Dievs nevienam nav devis garantiju nenonākt otrā pusē – kļūt par cilvēku ar invaliditāti. Tāpēc, realizējot projektus, vadot uzņēmumus, strādājot ar cilvēkiem, pats būtiskākais ir darboties pēc savas labākās sirdsapziņas, jo es patiešām ticu, ka par labiem darbiem tiek atmaksāts ar citiem labiem darbiem.